Deju stili
Dejotājam deja ir ne tikai fiziska nodarbošanās, bet arī dzīvesveids, ar ko iepazīstoties līdz pašam dziļumam, paliek neatņemam dzīves sastāvdaļa visu mūžu. Vienalga, kāds deju žanrs tas būtu: balets, tautu dejas, mūsdienu, laikmetīgā deja. Dejotājs dejā ir pats kā vēlmju, vajadzību priekšmets, kas parāda visu kustībā kā rakstnieks uz baltas lapas melniem burtiem teikumos.
Deja, dejotājs tēlotājmākslā ir fiksēts kopš cilvēces attīstības pirmsākumiem. Dejas atveidojumi seno civilizāciju tēlotājmākslā ir vienīgie avoti, kas apstiprina dejas esamību kopš civilizācijas sākuma. Skulptūras, zīmējumi uz sienām ļauj spriest par dejas raksturu. Dejas māksla kopš senatnes bija kā dievišķa izpausme. Indijas dejas mākslu pārzināja Šiva. Senās Grieķijas dejas aizbildne bija viena no Apolona Musageta mūzām — Terpsihora.
Senajā Grieķijā, attīstoties teātrim, radās pantomīma. Kustība – veicināja harmoniju un skaistumu. Deju veidoja cilvēka plastika.
Savu viedokli par deju pauda arī tā laika filozofi Platons un Aristotelis. Viņi norādīja, ka bija sabiedriskās dejas un tās, kas ietilpa teātra izrāžu darbībā. Abas šīs formas bija saistītas ar mūzikas raksturu un tā izpausmēm. Visas žanru dejas vairāk bija emocionālas nekā intelektuālas.
Platons Aristotelis
Eiropas tautu vēsturē vēl pirms kristietības pieņemšanas, dejas bija plaši izplatītas. Tā kā tās, tāpat kā dziesmas un citi folkloras veidi, bija cieši saistītas ar tautu ticējumiem, baznīca daudzviet apkaroja tās kā pagānismu. Tādēļ viduslaikos feodāļu sabiedrībā dejas nebija plaši izplatītas, lai gan vienkāršā tauta dejas tradīciju saglabāja.
Renesanses laikā tautas dejas kļuva par galma dejām un 1581. gadā radās balets. Tapa pirmā karaliskā dejas akadēmija. Rodas pirmie baletmeistari un prīmas. Straujš pavērsiens baleta attīstībā bija Francijas karaļa Ludviķa XIV laikā, kas pats dejoja baletu. Eiropas valstu karaļi savās zemēs dibināja karaliskās operas un baleta teātrus.
Ludviķis XIV
Klasiskā deja ir šarms kustībās un dzīvesstilā. Baletā ik kustībā vērojama plaša kustību amplitūda, vijīgums un lokanība. Veiklība griezienos un kustībās. Bet tam visam pamatā ir stingrs režīms un disciplīna izpildot jebkuru baleta kustību. Tikai “nežēlīgs” darbs var vainagoties ar skaistu deju, baleta izrādi uz lielās skatuves. Tas ir “rāmis”, kas prasa izcilu dejotāju neatlaidību un bieži vien viņu personīgās dzīves.
Mūsdienās baletu varam iedalīt divās grupās: klasiskais balets un modernais balets.
Zuzana Šimakova LNO izrāde “Gulbja ezers”
(Prāgas Nacionālā teātra soliste) Petipā – horeogrāvs Čaikovska – mūzika
Pateicoties Aisedora Dunkanei 20. gs. sākumā deja parādās jauna šķautne. Aisedora Dunkane bija pirmā baskājainā dejotāja, brīvās dejas stila radītāja un patiesi ģeniāla dejas improvizatore, kuras traģiskais, pretrunām pilnais dzīves gājumus un spožā dejas māksla radusi atspoguļojumu dažādos mākslas žanros – kā piemēram, Aisedora Dunkane bija prototips Deivida Veisa (David Weiss) biogrāfiskajai novelei „Gars un miesa”, kas 1959. gadā tika publicēta ASV. Kino to 1968.gadā spilgti iemūžinājis režisors Kens Rasels (Ken Russel) filmā ”Isadora” ar izcilo aktrisi Vanesu Redgreivu (Vanessa Redgrave) titullomā. 1981.gadā Karaliskā baleta horeogrāfs Kenets Makmilans (Keneth McMillan) iestudēja baletu „Isadora”, kas ar lieliem panākumiem tika izrādīts Koventgārdenā. Aisedora Dunkāne ir modernās dejas aizsācēja.
Aisedora Dunkanei (1878 – 1927)
Modernā deja (modern dance) radās 20.gs. sākumā kā alternatīva klasiskajam baletam. Laika gaitā attīstoties, modernās dejas horeogrāfi savās tehnikās sāka pielietot, sākotnēji pilnībā noliegtos, klasiskās dejas elementus. Klasiskās dejas elementu apvienojums ar ķermeņa plastikas brīvību, pielietojot daudzveidīgu kustību raksturu un ritma variēšanu – tā varētu raksturot moderno deju šobrīd.
Laikmetīgā deja (contemporary dance) ir dejas tehnika, kas aizsākusies 1950-tajos gados no modernās un postmodernās dejas. Veiksmīgi apvienojot dažādas modernās dejas tehnikas metodes, laikmetīgā deja tiek papildināta ar katra horeogrāfa individuālo pieeju dejas mākslai. Atbrīvošanās tehnikas (release) pielietojums, gravitācijas un kustības inerces izmantošana paplašina ķermeņa plastisko iespēju diapazonu un attīsta dejas izteiksmību un vieglumu.
Deja ir attīstības posmā. Tā nekad neapstājas pie sasniegtā. Katra paaudze vēlas izpausties ar jauniem un spilgtiem elementiem. Mūsdienu deja: hip, hop un to daudziem stili, kontaktinprovizācija, jazz deja un show deja.
HIP HOP SHOW DANCE
Kurš no deju stiliem ir deju grupai HOPĀ? Kā gala mērķis vecākajai grupai – jazz deja, kas nu jau ir viens no modernās dejas atzariem. Ietver sevī daudzu deju stilu apvienojumu – balets, improvizācija, kontaktimprovizācijas, hip hop, show dance, akrobātiku un vingrošanu. Un protams katra horeogrāfa individuālā pieeja jazz dance, kas raksturīgi parādās konkrētās izrādēs, šovos, uzvedumos. Apgūstam klasiskās dejas pamatus, vingrošanu un akrobātiku. Pieaicinām mūsdienu dejas skolotājus.
Mazākie dejotāji apgūst ritmu deju mūzikā, ritmiku – kustībās vingrošanu, kompozīciju un improvizāciju. Atraktivitāte, bērna fantāzija ir pamatu pamats katra bērna, jaunieša personības attīstība, lai būtu prieks par deju, lai būtu pašpārliecinātība ne tikai dejā, bet arī jebkurā dzīves situācijā, jo skatuve cilvēku pilnveido kā pārliecinātu par sevi personību.
Deju grupa HOPĀ ne tikai izpaužas dejā, bet grib iemācīt katrā dejotājā cieņu pret kultūru, zināšanas par dejas kultūru. Iespēju robežās apmeklēt dažādus pasākumus, kas notiek Latvijā. Pašiem piedalīties koncertos, pasākumos, notikumos Latvijā un ārzemēs.